Tirgus Rīgā viņa dzīvo tikai dažas nedēļas. Viņai ir maza virtuve, un šovakar nāk kaimiņš. Viņa zina gandrīz nevienu vārdu. Tirgus drīz beidz darbu. Viņa ieiet mazā veikalā. Uz galda ir maize. Maize ir viņas priekšā. Viņai ir maz naudas un maza soma. Viņa skatās uz pārdevēju. “Lūdzu,” viņa saka. “Šo, lūdzu.” Viņa rāda ar roku. Pārdevējs skatās uz galdu. Viņš ieliek viņas somā ūdeni. “Nē,” viņa saka. “Nē, paldies.” Viņa izņem ūdeni no somas. Viņa rāda vēlreiz. Pārdevējs ieliek somā naudu. “Nē, nē,” viņa saka. “Šo. Lūdzu.” Pārdevējs skatās uz viņas roku. Viņš ieliek somā mazu kasti. Kaste ir tik maza, ka viņa sāk smieties. “Ne šo,” viņa saka. “Nē. To.” Pārdevējs arī smejas. Viņš paņem galda lietu pats. Tad viņš skatās uz sievieti. “Maize,” viņš saka lēni. Sieviete skatās uz viņu. Viņa skatās uz galdu. Viņa skatās uz lietu viņa rokā. “Maize?” viņa jautā. “Jā, maize,” viņš saka. “Maize, lūdzu?” “Maize,” viņa saka. Viņa saka to vēlreiz. “Maize.” “Jā,” saka pārdevējs. “Ļoti labi.” Viņš ieliek somā vienu maize. Tad viņš ieliek vēl vienu maize. Viņa skatās uz naudu. “Cik?” viņa jautā. “Divi,” saka pārdevējs. Viņš rāda divus pirkstus. Viņa dod viņam naudu. Viņš paņem tikai naudu par vienu lietu. “Paldies,” viņa saka. “Paldies.” “Lūdzu,” saka pārdevējs. Viņš aizver kasti un skatās uz pulksteni. Sieviete ieliek somu rokā. Maize ir somā. Viņa iziet no tirgus. Uz ielas ir vēls, bet vēl ir cilvēki. Viņa iet lēni. Viņa skatās uz somu. “Maize,” viņa saka pa ceļam. Pie mājas viņa apstājas. Viņa atver durvis un kāpj augšā. Pie savām durvīm viņa saka: “Maize.” Kaimiņš ir kāpņu augšā.